Autores dēls Oto aug atšķirīgi nekā citi bērni. Viņš nerunā un neattīstās tā, kā tas tiek sagaidīts, un ģimenes ikdienā ienāk speciālisti, izmeklējumi, diagnozes un mēģinājumi saprast, kas ar Oto notiek. Turklāt Viviānai jāuzdod sev arī cits, daudz grūtāks jautājums: cik daudz no tā, ko saucam par normālu, patiesībā ir tikai mūsu priekšstats? Tas ir patiess un personisks stāsts par mātes pieredzi, audzinot bērnu ar īpašām vajadzībām - par bērna attīstību, atbilžu meklējumiem un ceļu līdz diagnozei, par bailēm un bezspēcību, vainas izjūtu un cerību, neatlaidību un pieņemšanu. Par vēlēšanos pasargāt savu bērnu un reizē apzināšanos, ka viņa citādība nav kaut kas tāds, kas par katru cenu būtu jāizlabo. Ar maigumu, humoru un atbruņojošu atklātību autore stāsta par Oto un cilvēkiem viņam līdzās, vienlaikus aicinot paraudzīties uz mūsu priekšstatiem par autismu, bērna attīstību, normalitāti un neirodažādību. Tas ir stāsts par mātes un bērna attiecībām, ģimeni un beznosacījumu mīlestību, bet visvairāk - par bērnu, kurš pasauli piedzīvo atšķirīgi, un māti, kura, mēģinādama viņam uzzīmēt bruņas, pati mācās dzīvot bez tām.
Atpakaļ