Stāstiņu galvenais varonis ir savu laiku skolas dabas zinību kabinetā nokalpojis skelets, taču šis stāsts ne tuvu nelīdzinās šausmu stāstiem ar skeletu piedalīšanos. Skelets nekad nav piederējis cilvēkam, bet gan bijis plastmasas mācību līdzeklis anatomijas stundās. Noguris un nobružāts tas dodas pensijā un nonāk laukos, kur meža mājās dzīvo tēte un māmuks. Te skelets iegūst vārdu Juhans un sāk piedalīties lauku māju ikdienas dzīvē, ienesot tajā gan pārpratumus un jautrību, gan daudz sirsnības. Igauņu prozai raksturīgi veiklo sižetu veido gan laupītāju pārbiedēšana, plunčāšanās kopā ar bērniem vannā, iešana pirtī un eņģeļu taisīšana sniegā, gan plāni par to, kā vectēvs ņems skeletu līdzi zārkā.
Atpakaļ