Dillijai ļoti patīk labas slepkavības. Ne jau īstas slepkavības. Nē. Iztēlotas. Tādas, kas sastopamas kriminālromānos. Visvairāk viņa ir iecienījusi stāstus par Šerloku Holmsu - tik dikti, ka savu suni ir nosaukusi par Vatsonu un iemācījusi tam uzost pavedienus un izsekot smakas. Suņuks to mīļuprāt dara apmaiņā pret suņu cepumiņu. Līdz šim Dillijai un Vatsonam nav nācies risināt daudz lietu - vien meklēt noklīdušu kaķi, kuru saimniece, kā izrādās, nejauši ieslēgusi bufetē, vai pazudušu cepumu, kuru, kā atklājās, saimnieks pats bija apēdis, vai nozagtu aitu, kura, kā noskaidrojās, nemaz nebija prombūtnē. Taču tagad detektīvu pāris atrodas uz grezna okeāna lainera, kas dodas no Ņujorkas uz Londonu. Tūkstoš pasažieru. Tūkstoš jūdžu okeāna visapkārt. Tā ir ideāla vieta slepkavībai... Vai divām. Vai trim. Vai četrām. Vai vēl vairāk!.
Atpakaļ