Visu nakti Rasa gulēja ĻOTI NEMIERĪGI. Rīt viņa brauks uz laukiem pie vecmāmiņas un uz VISU VASARU, brauks visi trīs – lācītis TOBIASS, suns ZORRO un viņa pati! Un paņems līdzi mīļākās grāmatas. Lietainām dienām. Žēl, ka viņi nevar ņemt līdzi lauvu Leo no zooloģiskā dārza… Protams, žēl,bet ne jau viss, ko mēs vēlamies, uzreiz piepildās, mēdz atkārtot vecmāmiņa un piebilst: – JA KAĶIEM BŪTU SPĀRNI, TAD PUTNIEM MIERA NEBŪTU!
Laukos būs arī abas viņas stulbās māsīcas – Lutēcija un Konkordija. Māsīcas ir vecākas par Rasu, Lutēcijai ir jau deviņi gadi, bet Konkordijai – septiņi, lai gan viņa pati apgalvo, ka astoņi. Tomēr viņas netic, ka Rasai ir draugs Leo, īsts lauva. Māsīcas grib, lai Rasa parāda savu putnubiedēkli.
Aiz šausmām Rasai naktī rādās murgi, viņa pamostas aukstos sviedros, sapnī meitene redzējusi, ka viņai ir sarkani krāsoti mati! Spogulis! Paldies dievam, mati joprojām ir tādi paši. Tobiasam un gudrajam kaimiņpuikam Jēkabam ienāk prātā doma, kā pārmācīt negantās māsīcas. Gluži nevainīgi pārmācīt.
Atpakaļ