Rāms un izsvērts mūža pieredzes radīts skatījums uz mūsdienu pasauli. "Es negrasījos rakstīt šīs piezīmes, 2024. gada ziemā man bija pavisam citi plāni. Gribēju pāršķirt nākamo lappusi - pavasari ar ziedošām tulpēm, bet pilnīgi negaidīti atrados neplānotā pieturā. Vajadzēja pārkārtot dzīvošanas ritmu, un tas nebija vienkārši. No rītiem, stāvot pie plīts un vārot mūžīgo auzu putru, domāju - galvenais ir necelt paniku, barot domāšanu un dvēseli ar labu literatūru, mūziku un filmām un pēc iespējas biežāk sev atkārtot: "Re, viss notiek, kas to būtu domājis, uz labu vien." Protams, tiklīdz kaut ko sāc darīt, tā uzgrūdies šķēršļiem, aizliegumiem, brīdinājuma zīmēm un instrukcijām, papīru kalniem, lēmumiem un bezjēdzīgām gaidīšanām. Es ik pa laikam uzgrūžos kādam stūrim, rupjībai, iegriežu pirkstā, ieduru skabargu vai ērkšķi. Un tad sāp. Tā ir zīme - dzīvoju. Esmu dzīva!" (Anda Līce).
Atpakaļ