Roalda Dobrovenska grāmatā personiskā dzīvesstāsta šķautnes cieši savijas ar plašāku vēsturisko kontekstu. Autors reflektē par savu dzīves ceļu, īpašu uzmanību veltot bērnības pieredzei Staļina laikā, kas kalpo par atskaites punktu mūsdienu pasaules procesu izvērtējumam. Ar maigumu un mīlestību autors stāsta par savu kopdzīvi ar sievu Veltu Kaltiņu. Darba emocionālais un intelektuālais kodols ir autora atklātais, dokumentāli skarbais vēstījums par dzīvi ar demenci. Fiksējot slimības izpausmes un tās ietekmi uz apziņu, Dobrovenskis rada unikālu liecību par cilvēka gara pretestību neizbēgamībai. Rezultātā darbs kļūst ne vien par vēsturisku dokumentu, bet arī par psiholoģiski padziļinātu vēstījumu par atmiņas lomu personības saglabāšanā.
Atpakaļ