---

Pēc katastrofas pasaulē viss ir mainījies, nokrišņi kļuvuši toksiski. Apkārt Vecpilsētai arvien ciešākā lokā savelkas jaunā pilsēta. Bet kas noticis ar cilvēkiem? Kāpēc Diānai pār muguru ikreiz pārskrien tirpas, jau iedomājoties par kārtējo satikšanos ar kādu, kuru viņa nespēs atpazīt? Kādu noslēpumu aiznes sev līdzi vētrasputns, kas meitenes sapņos vienmēr aiztraucas debesīs, atstādams neskaidras sajūtas – it kā viņa atrastos ne tur, kur viņai vajadzētu būt, dzīvotu ne tādu dzīvi, kā vēlētos, blakus būtu ne tas cilvēks, kuru viņa gribētu? Diānai šķiet, ka par sev būtisko viņa nespēj parunāt ne ar vienu, lai netiktu uzskatīta par dīvainu. Līdz kādu vakaru, ieklīdusi Vecpilsētā, viņa savā bērnības pagalmā satiek kādreizējo kaimiņu, ar kuru negaidīti atrod kopīgu valodu. “Ja cilvēkam kaut kas šķiet ārkārtīgi svarīgs,” saka sirmgalvis , “viņš visu laiku neapzināti virzās uz atrisinājumu, visu, kas dzīvē ar viņu notiek, sasaista ar sev svarīgo jautājumu. Jo, redzi, atbildes vienmēr ir mums apkārt, nekad neko nevar tā noslēpt, lai pazustu visas pēdas. Vienmēr paliek kaut vai domas, kas virmo gaisā, un tās var uztvert mūsu zemapziņa.” Un tā arī notiek – pakāpeniski atsedzas patiesība par pasauli, kurā viņi dzīvo. Aiz ārēji spožās fasādes parādās dziļas un tumšas ejas. Aiz pareiziem saukļiem – savtīgi, zemiski nolūki. Bet patiesībai ir augsta cena, un arvien skaidrāk atklājas arī pašu varoņu slēptākās domas un dziļākās bailes. Galu galā kurš no viņiem izrādīsies labdaris, kurš – briesmonis? Bet pāri visam kā mēms liecinieks arvien snieg sniegs… 

 

https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=65185&ident=1063129#copies