---

Kads "Dievu nīdēts". Tas ir stāsts par lauku puisi, kas iecerējis sasniegt teātra mākslas virsotnes. Tajās uzkāpt jāpārvar grūtības, vajadzīga neatlaidība. Cīnās, zaudē, atkal pieceļas. Nonāk līdz Pētera Pētersona darbības teātrim. Pētersons strīdā ar Imantu Ziedoni aizstāv poziciju, ka drāma, traģēdija ir augstākās pakāpes mākslu māksla. Ziedonis tikmēr gana kluso gaismu, necieš asinis. Vērtē arī citu personību atklāsmes.
Televīzijas Lielajā pusdievu sapulcē analizē iepriekšējās nedēļas raidījumus. Nenoturu, no mēles noraujas personīgai lietošanai paturamais:
– Ak, neglābjami svētie, vēl vakar dējāt ideoloģiskās olas komunarņiku padēkļos, nu tās, sakultas omletē, notiesājat jaunās sektas vakarēdienā – kā tas izdodas? 
Tīri demokrātiski, tīri demokrātiski... sapulce vienojas, ka tiešām neiederos solidāres barā.
Brīvē pašcieņu neatguvušie noliedz savdabas balsis. Netic latviešu tautai, neaudzina tās pašlepnumu.
– Es, pasaul’s daļa, 
Atbildīgs par visu! – dzejnieks uzšūpo izaicinājumu. 
Pretī bars:
– Mums pienākas, mums tiesības! 
Atvēziens iestrēgst līdzsvarā...
Laiks sistēmas apvāršņus atvēris vaļā...
... 2007. ... 2018.
P. S.
Kāpēc jāatver čekas maisi?
Lai zinātu, kam piedot! 

 

https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=65751&ident=1063695#copies