Ilgi dzīvot grib visi, bet novecot - neviens. Absurda pretruna, kuras izraisītās ciešanas ir pavisam reālas. Vai novecojot ir iespējams saglabāt piepildītu dzīvi? Apsvērusi šo tēmu, astoņdesmitgadīgā Elke Heidenreiha uzrakstīja ļoti personisku, ironisku, godīgu un dzīvesgudru grāmatu, kurā apcer dzīvi un attiecības ar citiem cilvēkiem. Vecumdienās cilvēkam nākas izbaudīt gan dzīves laikā darītā, gan nedarītā sekas. Viņš ir ieguvis nomierinošo sapratni, ka raizēm lielākoties nav nozīmes, ka pietiek vienkārši elpot un būt pateicīgam. "Ko gan ar mani dara vecums? Man nav ne jausmas. Es tikai zinu, ka to pieņemu, nenoliedzu un nemēģinu izlikties jaunāka, nekā esmu. Turklāt neuzskatu, ka vecumā dzīve ir mazāk vērta.".
Atpakaļ