Betai bija septiņpadsmit, kad viņa satika Gabrielu. Tajā vasarā viņš lika viņai domāt un just, un redzēt citādi. Viņa bija pārliecināta, ka aizsākas viņas lielais mīlasstāsts. Kad Gabriels devās prom, lai kļūtu par cilvēku, kādu vēlējās redzēt viņa māte, Betas sirds sašķīda sīkās lauskās. Frenks bija tas, kurš salasīja šīs lauskas, un abi kopā viņi izveidoja dzīvi, kas ļoti atšķīrās no tās, kuru viņa sev bija iztēlojusies kopā ar Gabrielu. Lūkojoties uz vīru un dēlu, Beta atcerējās to pārliecinošo sajūtu, ka pēc visa notikušā, šī ir tā dzīve, ko viņai pienākas dzīvot. Bet tad atgriežas Gabriels, visa Betas pārliecība par to, kas viņa ir un ko viņa vēlas, sairst.
Atpakaļ