"Kad mammas vairs nebija, man ļoti gribējās ar viņu parunāt. Un bija žēl, ka neesmu ierakstījusi viņas balsi, uzfilmējusi kādu video. Palikušas bija tikai fotogrāfijas. Un kāds blociņš, kurā mamma bija ierakstījusi telefona numurus, adreses, citātus no grāmatām, ēdienu receptes, piezīmes par to, kad iestādīti kartupeļi, cik vagas ar katru šķirni
Un caur šo blociņu es varēju ar mammu parunāt.
Šī grāmata arī ir kā blociņš. Es tajā pierakstu, kā dienās eju pa Svētā Jēkaba ceļu Spānijā un kā naktīs aizvien no jauna izdzīvoju ne tikai savas, bet arī savu vecāku un vecvecāku atmiņas. Atceros notikušo, lai saprastu, no kurienes mēs nākam un kāpēc esam tādi, kādi esam. Lai atrastu mērķi, uz kuru iet. Lai bērni un mazbērni vienmēr varētu ar mani parunāt, lai viņiem būtu manas atmiņas. Un vienmēr brīva griba izvēlēties, kurp iet.
Tie, kas jau ir izlasījuši šīs manas atmiņas, man stāsta katrs savējās. Atmiņas mums palīdz būt modriem. Būt mums pašiem."
Dace Zvirbule, grāmatas Mans Jēkaba ceļš. Nezināms mērķis autore.
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=68122&ident=1066065#copies
Atpakaļ