Labi, iestādīju. Nomainīju zemi balkona kastēs, domāju stādīs petūnijas. Nekā pašam bija jāstāda. Nu, domāju, vismaz zirņus un pupas
Kā tad, gaidi ar maisu! Sēž un raksta.
Un tad sāka man dot pa vienam stāstiņam lasīt. Skatās gaida, ko teikšu
Domāju nu labi, izlasīšu. Un ielasījos. Vai, kā ielasījos!
Komunaļņiks! Šī burvīgā piespiedu tuvība. Smakas un skaņas, svētki un kautiņi, internacionālā mīla un starpnāciju naids
Kādas kaislības! Un tas viss dažos apdzīvojamās platības kvadrātmetros
Visi, kas to ir piedzīvojuši, atcerēsies.
Visiem, kas piedzima vēlāk, būs smieklīgi.
Un rakstnieces vīram arī būs vieglāk. Prasu ko dari, raksti? Nē, saka, ravēju.
Vilis Daudziņš
https://dobele.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=73408&ident=1071349#copies
Atpakaļ